Starptautiskā Teātra institūta apsveikums Starptautiskajā teātra dienā 2017 /

27. martā 2017. gadā

Starptautisko teātra dienu 1961.gadā dibināja Starptautiskais Teātra institūts (International Theatre Institute - ITI), un teātra cilvēki visā pasaulē to ik gadus atzīmē 27. martā.

Par godu šiem svētkiem tiek organizēti neskaitāmi nacionāli un starptautiski pasākumi. Viena no nozīmīgākajām tradīcijām ir Starptautiskās teātra dienas Vēstījuma pasaulei publicēšana, ar kura palīdzību ITI izvēlēta, ietekmīga, pasaulē pazīstama persona dalās savās pārdomās. Starptautiskās teātra dienas vēstījuma autore 2017. gadā ir Francijas aktrise Izabella Ipēra (franču : Isabelle Huppert). 

ITI  ir UNESCO 1949. gadā izveidota starptautiska pasaules organizācija profesionālajā skatuves mākslā kā lielākais teātra informācijas apmaiņas tīkls pasaulē ar centru Parīzē, tagad Šanhajā un nacionālajiem centriem vairāk kā100 valstīs pasaulē.

Latvija kļuva par ITI dalībvalsti 1992. gadā. Starptautiskā teātra institūta Latvijas centrs sveic visus teātra cilvēkus un skatītājus Starptautiskajā teātra dienā!  

Cieņā, Brigita Siliņa, STI Latvijas centra prezidente

Izabellas Ipēras Starptautiskās teātra dienas vēstījums 2017

Jau 55 gadus katru pavasari mēs svinam Starptautisko Teātra dienu. Šo 24 stundu svinēšanu sāk No teātris un Bunraku, no Pekinas Operas un Kathakali tā  stiepjas līdz Grieķijai un Skandināvijai, ietver apvidu  starp Angliju un Itāliju, Franciju un Krieviju,ietver darbus no Eshila līdz Ibsenam, no Sofokla līdz Strinbergam, no Sāras Keinas līdz Pirandello, no Rasina un Moljēra līdz Čehovam, bet beidzas Kalifornijas studentu pilsētiņās, kur jauni cilvēki, varbūt no jauna atklās teātri. 

Starptautiskā teātra diena atļauj aptvert milzīgu laika posmu. Lai to izdarītu, izmantošu franču dramaturga, tikpat ģeniāla, cik diskrēta, Žana Tardjē: „ Kas attiecas uz telpu, tad tā vēlas, lai ceļš no viena punkta līdz otram, būtu pēc iespējas garāks... Savukārt laiks iedvesmo, lai vienā sekundes daļiņā varētu izteikt vārdu „mūžība”. Viņš saka: „Pirms aizmigšanas savās domās brīvi  izvēlieties divus punktus telpā un nosakiet laiku, kas nepieciešams, lai šo distanci paveiktu sapnī  ‘’... Pasvītroju vārdu „sapnī”... Piesaucu visus sapņus, kas ir klātesoši uz visām skatuvēm. Mani pavada visi tēli, kurus spēlēju,  lomas, kas šķietami pamet aktieri, kad tie noiet no skatuves, bet kas dzīvo pazemes dzīvi, gatavas palīdzēt vai iznīcināt nākamās lomas, kas sekos pēc  tām: Fedra, Araminta, Orlando, Heda Gablere, Mēdeja, marķīze de Merteuila, Blanša Dibuā,..Seko man arī visi tēli, ko apbrīnoju, un kam aplaudēju kā skatītāja. Tādā veidā esmu pasaules daļa. Esmu grieķu, āfrikāņu, sīriešu, venēcijas, krievu, brazīliešu, persiešu, romiešu, japāņu, marseļas,  ņujorkas, filipīniešu,argentīnas, norvēģu, korejiešu, vācu, austriešu, angļu. Tā ir patiesas globalizācijas izteiksme....

Izsakot šos vārdus, es neuzstājos savā vārdā, arī ne kā aktrise.Esmu  viena no tām daudzajām personām, pateicoties kurām teātris vēl pastāv. Tas ir mazliet mūsu pienākums, un mazliet mūsu nepieciešamība. Kā to saprast: neko nedarām, lai teātris būtu, drīzāk, pateicoties teātrim, paši esam.

Teātris ir ļoti spēcīgs, var izrādīt pretestību, visu izturēs: karus, cenzūru un naudas trūkumu. Pietiek pateikt: „Scenogrāfija ir tukša skatuve nenoteiktā laikā.” Un ielaist tur aktieri vai aktrisi. Ko viņš izdarīs? Ko viņa pateiks? Skatītāji gaida...

Starptautiskā Teātra diena pastāv jau  55 gadus, es esmu astotā sieviete, kas tika uzaicināta teikt vēstījumu tam par godu, lai gan nezinu, vai vārds „ vēstījums” ir tas labākais. Mani priekšgājēji ( te dominē vīriešu dzimte!) runāja par iztēles teātri,brīvību,par teātra avotiem, par daudznacionālo, skaisto, tie ir jautājumi uz kuriem meklējam atbildes.

Teātris man ir savādāks, tas ir kā dialogs bez naida, kā draudzība starp tautām. Ne pārāk labi zinu, ko tas nozīmē, bet ticu kopībai, draudzībai starp aktieriem un skatītājiem, tai savienībai, kas vieno visus, kas raksta, tulko, izgaismo,tērpj, gatavo dekorācijas,tos , kas spēlē, kas teātrī strādā un tos, kas uz to nāk. Teātris mūs  aizstāv un aizsargā... Dziļi ticu, ka mūs mīl... tikpat stipri, kā mēs to mīlam. Atceros kādu vecās raudzes režisoru, kas katru vakaru pirms priekškara pacelšanas aizkulisēs skaļā balsī teica: „Vieta teātrim!” Tie ir mani vārdi noslēgumam.

Paldies.   

No franču valodas tulkoja Brigita Siliņa.

Saīsinātais variants.